Kas var būt vienkāršāk – neattaisnot ilgi gaidītas cerības? Un cik ir to neattaisnoto sapņu, kurus mums “uzdāvināja” cinematografs? Tieši tāpēc es ar lielu uztraukumu gaidīju Gaja Riči jauno kārtējo sēriju par Šerloku Holmsu.  Pārāk  laba, neparasta un negaidīta bija pirmā daļa; un lai to varētu pārspēt, būtu vajadzīgi jauni, nezināmi un apslēpti resursi. Domājot par šo aspektu, sēžot zālē, pūlējos  noskaņot sevi  uz gaidāmo filmu, atkal un atkal uzdodot sev jautājumu: “Kārtējais krahs vai ilgi gaidīta bauda?” Beidzot gaisma izzuda, zibenīgi parādījās un izzuda  reklāma un uz ekrāna parādījās brūns filtrs, ieraujot skatītājus Gaja Ričija fantāziju pasaulē… 

No pašiem pirmajiem mirkļiem  manas bailes ātri izzuda,  pateicoties  pilnīgi nemanāmai un organiskai pārejai no pirmās filmas daļas uz otro; tas  režisoram ir ļoti labi izdevies. Nepiespiesta un dabiska MakĀdamsa lomas veidošana kopīgās pūlēs ar Daunija juniora kārtējo reizi  vienkāršo pārveidošanos dod nepārprotamu ilūziju par to, ka uz ekrāna mēs redzam kadrus, kuri nebija iekļauti „Šerlokā Holmsā”  2009.gada  paraugā. Skatītājs saprot, kas notiek tikai tad, kad to grib režisors, pasniedzot neuzspiestus titrus - «Sherlock Holmes 2», atgādinot par to, ka tas tomēr ir  slavenā  angļu detektīva stāstījuma turpinājums, bet gan nebūt neizgrieztie kadri no filmas pirmās daļas. 

Kas attiecas uz sižeta līnijas veidošanu un filmas draiva sastāvdaļu, tad šeit var droši apgalvot, ka otrā daļa dažviet ir vāja, zaudējot ekšnā un uztveres integritātē.  Ņemot vērā to, ka stāstījuma dinamika nepastāvīga, neizbēgami rodas iespaids, ka filma sadalīta vairākās  daļās, kuras savā starpā  ne vienmēr ir  saistītas un turklāt ne vienmēr ir pārdomātas līdz galam. Neskatoties uz to, Ričijam, par brīnumu, izdodas uzturēt skatītāja uzmanību  sasprindzinātā stāvoklī, piespiežot skatītāju  pārdzīvot par visiem filmas varoņiem.        

Kur tad slēpjas tā atslēdziņa, ar kuras palīdzību režisors tik veikli un nemanāmi noapaļo un apslēpj tos asos stūrus un mīnusus, kas ir pietiekošā daudzumā filmā? Protams, ka tas noslēpums ir humors! Visa filma  ir cauršūta ar asprātīgām un precīzām humora frāzēm, ko nepārtraukti izmanto Holms, Vatsons un pat otrā plāna personāži. Bet šoreiz Ričijs nolēma neierobežot sevi ar verbāliem jokiem. Viņš veiksmīgi un droši izmantoja  arī vizuālos efektus. Tādu momentu filmā ir pietiekošā daudzumā (piemēram, Holmsa-vecākā nopietnā sejas izteiksme brīdī, kad viņš stāv pliks...!) , bet iespaidīgāk un  komiskāk ir tas moments, kas paliek atmiņā, tas ir  brīdis, kad dakteru Vatsonu piegādā pie altāra pēc jauki pavadītās puiku nakts...

Ja nu sagribētos rakt dziļāk un mēģināt saprast to jēgu, ko režisors gribēja pasniegt skatītājam ar savu otro filmu par Šerloku Holmsu, tad šeit viss ir daudz-maz skaidri un gaiši saprotams. Izmantojot fonu, uz kura sacenšas divi matemātiskie prāti, kuru pasaules sarežģīto uztveri neviens cits nesapratīs, Gajs Ričijs atmasko to būtību, kura dominē mūsos un kura vada cilvēka iekšējo vēlmi – tendence iekarot vēlamo, graujot, karojot un iznīcinot visu, kas traucē mērķa sasniegšanai. Līdz tam brīdim, kad tāda rīcība  būs izdevīga kaut vienam no „pasaules stiprākajiem”, viņa dzīves ceļš būs pilns ar noziegumiem, nāvi, naidu  un ķildām.   

Bet taču pietika tikai ar vienu iezīmi par filmas kroņgalotni – vienkārši burvīgi! Viss, sākot ar šaha partiju un visbeidzot ar Holmsa izvēli – viss ir izpildīts visaugstākajā līmenī! Bravo, Ričijs, bravo! Atklāti runājot, man gribētos, lai viss arī beigtos tur, pilī, ... bet, no otras puses, tad arī nebūtu kārtējās tikšanās reizes  ar tik iemīļotajiem  varoņiem. Toties tagad mēs esam pārliecināti par to, ka tās vēl nebūt nav beigas...

Izejot no kinoteātra, es līdz galam pat neapjēdzu, ka filmai beidzoties, esmu tādā sajūsmā. Un nevar zināt, ko nodrošināja tāds  labs garastāvoklis -  vai pateicoties tam, ka gaidas mani nepievīla, vai pateicoties izcilai filmai ar perfektu humoru un precīzu lomu veidojumu... bet var būt tas, ka bija piektdienas vakars un priekšā mani gaidīja divas brīvdienas. Bet var būt arī tāpēc, ka Gajs Ričijs īstenoja un realizēja  vēl vienu savu  jauku fantāziju un tā viņam kārtējo reizi ir izdevusies!