Kinematogrāfs  diezgan reti  šķērsojas  ar teātri. Bet dažreiz labi režisori atceras par teātri un tad parādās “Dogvills” vai “Intervija”. Papildinājums ir! Polanskis ekranizēja teātra iestudējumu! Laba un gudra luga  -  iztika bez  dekorācijām, bez aktieru pulka, bez specefektiem. Man jau sen pietrūkst gudras filmas. Polanskis pārsteidza. 

Tieši teātra ierobežotība nodrošina jaunai Polanska  filmai burvību! Kinematogrāfs pēdējos gados pieradināja mūs pie daždažādiem efektiem un daždažādām tehnoloģijām. Tas pieradināja mūs pie tādas domas, ka tas ir svarīgākais. Skatītājs aizmirsa, ko nozīmē laba režija, augsta aktieru meistarība, laba dramaturģija.  Pilanskis par to atgādināja. Un starp visiem šiem blikbasteriem   uzdāvina iespēju atelpai, dod iespēju padomāt par sevi, pat kļut labākiem. Tas taču arī ir tas galvenais, kā dēļ mēs arī griežamies pie mākslas! „Slaktiņš” – bez šaubām, ir mākslas darbs!

Režija. Polanska meistar-klase   -  kā veidot varoņu attiecības, kā izvest sižeta līniju, kā novietot ierobežotā telpā  četrus varoņus, kā nepazaudēt skatītāju uzmanību, kā izveidot pareizi pāreju no vienas kulminācijas līdz nākošai kulminācijai. Galvenais: Polanskis mierīgi un klusi pieved skatītāju pie savas galvenās domas – nelīdzināties filmas varoņiem. Tā, lai skatītājam paliktu bail no domas, ka viņš ir līdzīgs kādam no tiem četriem varoņiem. 

Liekas, ka tēma ir ļoti skaidra – mēs bieži vien sastopam sev apkārt niknus un nejaukus cilvēkus, paši dusmojamies, bet tomēr tēma neskan. Polanskis iejaucas klusumā un sāk ar mums runāties. Viņš pienes pie mūsu sejas spoguli un parāda „visgalvenākos bosus”, kuriem visa dzīve sastāv no i-foniem; it kā laimīgas ģimenes, kurās cilvēki necieš viens otru; humānisti-liberāļi; ”kulturālas dāmas”, kuras lepojas ar savu kulturalitāti; komersanti-ciniķi, kuru darba diena sastāv no stulbu un liekulīgu press-relīžu rakstīšanas; pakļaujamie, kuri spēj rīkoties tikai pret kāmīšiem...   

Es pazinu. Sevi pazinu. Fostera tēlā. Tāda pozīcija ir ļoti izdevīga – būt humānam, būt tolerantam, tādam, kurš saprot un piedod. Tā ir ļoti laba un izdevīga pozīcija. Un mani neviens nenovirzīs no šīs pozīcijas. Vienīgais – lai pēc iespējas būtu mazāk patosa. Un, pēc iespējas, lai būtu vairāk realitātes. Vienmēt ir vieglāk runāt par nelaimīgiem un pamestiem večukiem, nekā palīdzēt viņiem reāli. Polanskis parādīja man, kā no malas var izskatīties rūpes par tikumību un par cilvēcīgumu. Bet, ja tā dziļāk rakt – vai neparādīsies augoņi? Tā kā nevajadzētu parādīties... pretējā gadījumā viss cilvēcīgums ir viegli sajaucams ar ābolu pīrāgu. Citādi tie nav liberāļi, bet gan liberasti. Ir svarīgi: varoņi – tie nav nekādi šizofrēniķi. Viņi ir parasti, viņi ir tādi pat kā mēs. Ir ļoti svarīgi to saprast, nevis mēģināt izvairīties un nedomāt par viņiem.   

Aktiera meistarība. Ir nožēlojami vērot mūsdienu aktierus. Viņiem bieži dod tādas lomas, kuras neprasa no viņiem nekādas meistarības. Viņi vienkārši staigā, runā – un paliek žēl viņus. Bet, par laimi, vēl ir teātris, kur aktieri var sevi parādīt pilnībā. „Slaktiņš” dāvina neatkārtojamas lomas Vinsletam un Fosteram. Viņiem vienā filmā ir jāparāda, kādās maskās viņi darbojas un kādi viņi ir īstenībā, bez maskām. Visiem četriem aktieriem ir galvenās lomas. Un es esmu pilnīgā sajūsmā no tā, ko veido Vinslets, kā tas pats Fosters vienlaicīgi ar sagraujošu patētiku  runā par savu cilvēcīgumu. Cik sen  Jūs jūsmojāt par tādu aktieru darbiem?    

Fonā rej suns. Pārbiedēts kāmītis, bet vēl ir dzīvs. Bērni jau sen izlīga mieru. Atsāka darboties tālrunis. Nekas nav mainījies. Vienkārši  tapa brīnišķīga filma. Tapa filma, pateicoties kurai mēs ar Jums varam kļūt labāki...